Plecu pie pleca, sirdi pie sirds
Būt līdzās, aizmirsties, priecāties. Būt kopā – no sirds, pa īstam. Sajust ne tikai partnera silto smaidu, bet – beidzot, beidzot – arī skatītāju aplausos veldzēties! Satikties! Vektors patiešām bija sailgojies pēc koncertiem. Īstiem koncertiem!
Nu jau brīdi, kopš lielāki ierobežojumi atcelti, esam, šķiet, nemitīgā deju virpulī ierauti. Aprīļa sākumā ciemojāmies TDA “Teiksma” rīkotajā “Deju pavasarī” Ķīpsalā, kur kopā ar daudziem citiem lieliskiem Rīgas dejotājiem iesākām koncertu pēc-pandēmijas maratonu, izdejojot dejas “Ai, Tēvu zeme” (kas – ļoti zīmīgi- bija arī pēdējā deja, ko dejojām pirms pandēmijas koncertā), atrādot Dagmāras “Brosņej puika, tū dzeršonu”, svētku repertuāra “Ļauj ievām noziedēt”, un laižot tautiņās arī mūsu mīļos, jaunos-vecos D sastāva dejotājus!
Nedēļu vēlāk braucām uz Siguldu, lai pie “Vizbulītes” atrādītu vēl divas jaunrades – Dagmāras “Jumu, jumu vārpa auga” un TDA “Rotaļas” mākslinieciskās vadītājas Diānas Gavares jestro, dullo un dejotprieka pilno “Činku, čanku”.
Izklausās labi un daudz, vai ne? Un tomēr! Pa vidu visam, lolojām un cītīgi, cītīgi gatavojāmies paši savam koncertam “Plecu pie pleca, līdz pasaule kļūs veca”, kurā visi Vektora sastāvi izdejoja, nu, šķiet, visu, visu, ko māk un kas sirdī bija gluži spraucies ārā. Lietainu svētdienas pēcpusdienu mēs izkrāsojām ar gaidāmo Deju svētku repertuāra dejām, ar jaunradēm, ar vecmeistaru garadarbiem un, protams, tam visam pāri – ar milzīgu prieku būt tur, kur esam, dalīt šo kopābūšanu tieši vienam ar otru! ?
Koncerta viens no pavisam noteikti mīļākajiem un sirsnīgākajiem brīžiem bija Ulda sveikšana, kas tika aizvadīta ar pateicībām, mīļiem, siltiem vārdiem, apskāvieniem, ziediem un līdzcilvēku aplausiem, kājās stāvot. Jāatzīst, ka dažādu drošības apsvērumu nolūkos Vektoram reti sanācis tikties ar Uldi un tomēr – viņš mums ir dikti, dikti mīļš! Un mēs viņam tāpat, bez šaubām!?
Kad pēc koncerta priekšskats tika aizvērt, mēs gluži prom nedevāmies, bet brīdi uzkavējāmies, lai svinīgā kārtā Vektora grāmatā parakstītos tie, kuri pandēmijas dēļ netika pie iespējas ierastajā decembra Forumā. Savu parakstu grāmatā atstāja Lelde Zvejniece, Beāte Ozoliņa, Elīza Kaupe un Sintija Strode, kuras nemiernieku pulkam pievienojās 2019.gadā. Tāpat Dagmāra kopā ar ansambļa vadību pasniedza ‘Čībiņas’ – balvu tai meitai un tam puisim, kuri Vektora rindās pierādījuši sevi, kā krietni labi dejotāji, iedvesmojuši ar savu attīstību, savu dejotgribu! Čībiņas šogad aizceļoja pie Ances Pāsas un Krista Lūkina. ?
Šo visu skaisto un mazliet dullo pavasara iesākumu glabāsim siltās atmiņās, bet darbos tikmēr – tikai uz priekšu! Nupat Dagmāra saņēmusi Rīgas domes balvu “Baltais zvirbulis”, kas apliecina – viņa (un mēs ar viņu) ir uz pilnīgi pareizā ceļa, pareizajā vietā! ✨ Aktīvi gatavojamies tik feinajam Jelgavas “‘Mēs mīlam dejā” koncertam, kas šogad plānots nedaudz neierastā un jaunā formātā, tāpat cītīgi piestrādājam pie repertuāra pārbaudes skates dejām, kas jūnija sākumā jāizdejo kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Un tad … mums pilns kalendārs! Būsim šur un tur, un visur!
Es miera dzīves nepazīstu kopš sapinos ar Vektoru!