VEKTORS – TĀ IR MANA KOMANDA
Kad notikumu, piedzīvojumu, pārdzīvojumu, emociju un drusku arī noguruma virpulis ir nosēdies, ir laiks apdomāties. Ir laiks galvā pārcilāt justo, redzēto, saklausīto. Siltās atmiņās noglabāt spilgākos mirkļus. Bet kas ir šie spilgtākie mirkļi? Kā saprast, kas bijis TAS īstais Svētku mirklis? Cits teiks, ka Noslēguma koncerta pēdējā dziesma un siltā asara, kas rit pār vaigu, kad saproti, ka Svētki noslēgušies. Kāds, ka deju partnera siltais apskāviens pēc dejas. Varbūt uz deju laukuma sajustais ārprātīgais kopības brīdis? Vai tomēr iespēja traki lietainā mēģinājumā piekļauties pie drauga sāna un abiem slēpties zem viena lietusmētelīša?
Ir tik labi būt dažādiem. Ir tik labi būt mums pašiem. Nekautrēties justies atšķirīgi un lepni pasaulē nest to, ka mēs esam tik dažādi un tieši tas mums liek un vienlaikus ļauj būt kopā! Vektors ir mana komanda. Tie ir mani cilvēki, tie ir mani draugi, mani piedzīvojumi un mana iespēja sajust to, ko ļaut piedzīvot tikai izredzētajiem. Tie dejotāji taču ir traki, vai ne?
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki katra vektorieša sirdī tiks ierakstīti īpaši cieši. Sākot ar Lielo balvu Deju finālkonkursā, kas iesāka krāšņo Dziesmusvētku piedzīvojumu un beidzot ar līdz spēku izsīkumam izdejotu Sadziedāšanās nakti Svētku noslēguma dienā. Tāpat Svētki paliks atmiņā ar gurķiem launaga pakās, ar fēnu žāvētām zeķēm, lai tās būtu tīras uz nākamo koncertu, ar milzīgu pārģērbšanās skrējienu un to, ka arī tad, kad “Es izjāju Prūšu zemi” dejo kopš sevi atceries, Tu tik un tā uz laukuma vari apmulst un apgriezties uz nepareizo pusi. Divreiz. Svētki paliks atmiņā ar uz laukuma atstātām matu lentēm, ar visa tērpa pārģērbšanu 50 sekundēs. Un tikpat ar neaprakstāmu sajūtu, redzot uz laukuma simtiem dejotāju dejojam mūsu pašu “Skaista mana tēvu zeme”. Ar sajūtu, kad Dagmāra uzrunā mēģinājumos mūs no virsvadītāja tribīnes. Ar neizmērojama lepnuma sajūtu, ejot pa priekšu visam, visam Svētku gājienam. Ar jaunajiem “Čau, skaistā” džemperīšiem un to, ka nebija ne dienas, kad mēs neiedomājāmies par mūsu Uldi. Un nebija ne dienas, kuru mēs neizbaudījām uz visiem 100!
Lai arī laiciņš pagājis, Svētku sajūtas nav beigušās. Sirdī arvien jūtams saviļņojums un simtiem reižu pārskatītās bildes atkal un atkal no jauna sniedz iespēju ļauties atmiņu karuselim un tirpiņām, kādas pārņem, kad atceries visu, visu kopīgi piedzīvoto! Un just pateicību par to, kas tas noticis šeit un tagad. Ar manu Vektoru.
ES MIERA DZĪVES NEPAZĪSTU KOPŠ SAPINOS AR VEKTORU