Vektors uz DEJAS BALVU – Latvju zīmēs rotāties atmiņas
Īpašs, skaists, dulls, nemiera pilns laiks – kopš brīža, kad pirmoreiz dzirdējām idejas uzmetumu līdz pēdējam, pēdējam nofilmētajam kadram. Multimediālā dejas izrāde LATVJU ZĪMĒS ROTĀTIES viennozīmīgi ir bijis spilgs laiks un pagrieziena punkts pēc-pandēmijas laikā simtiem dejotāju dzīvēs. Šis projekts ļāva pa atslēgas šķirbiņu ielūkoties un sajust atkal to “veco pasauli”, kad dejot varēja pārī, ļāva nezaudēt motivāciju, darboties un satikties atkal ar simtiem līdzīgo. Jā, tā nebija ierastā tikšanās pirms koncertiem kultūras namu gaiteņos vai kopmēģinājumos, bet tā bija ilgi, ilgi gaidīta tikšanās ar tiem, kuri domā un jūt deju līdzīgi, kā Tu!
Vērienīgais projekts, protams, nav atstājis vienaldzīgu nevienu un nominēts DEJAS BALVAI 2021-2022 vairākās kategorijās, tostarp – skatītāju simpātiju balsojumā!
Pāris dienas pirms balsojuma noslēguma, gribam dalīties ar savām atmiņām, saviem stāstiem par to, kā LATVJU ZĪMĒS ROTĀTIES projekts sadzīvojis ar Vektoriešu nemieru!
✨BALSO PAR LATVJU ZĪMĒS ROTĀTIES ŠEIT✨
Ko, Tavuprāt, izrāde parādīja visiem tiem, kuri šo multimediālo izrādi noskatījās, bet ikdienā nav saistīti ar dejām?
AKSELS: Arī tiem, kuri ikdienā nav saistīti ar deju, tomēr ir kaut kāds priekšstats, kā tai vajadzētu izskatīties, kāda ir deja “normāli”. Taču šī izrāde cilvēkiem parādīja to, cik dažāda un neparasta var būt skatuviskā tautas deja, cik “ne-normālais” var būt skaists.
BEATE: Es domāju, ka “Latvju zīmēs rotāties” visiem parādīja, cik stipra ir latviešu tauta – mēs nepadodamies pie grūtībām, atrodam jaunus veidus, kā radīt, kā izpausties un būt tādiem, kādi esam. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs pašiem dejotājiem, jo tiešām bija kā tāda laipa starp drūmo pandēmijas laiku un atgriešanos atkal deju pasaulē un man šķiet, ka katrā dejas izrādes minūtē tas pārpārēm strāvo no visiem iesaistītajiem dalībniekiem un šo enerģiju varēja just visi – arī tie, kas iespējams nejauši iemaldījās kādā no seansiem! Vienaldzīgo nebija, tas nu ir skaidrs!
DIĀNA: Šī multimediālā izrāde noteikti parādīja to, ka latviešiem tautas dejas vēl joprojām ir svarīgas un mīļas, lai kādus laikus mēs piedzīvotu. Kā citos deju stilos, arī tautas dejās jaunrade ir būtiska un Latvju zīmēs rotāties izrādē tās netrūkst. Domāju, ka šī viennozīmīgi ir oriģināla ideja, kas ļauj skatītājam nedejotājam paraudzīties uz tautas dejām pavisam netradicionālā veidā – tik daudz soļu kombināciju, tērpu dažādības, “rakstu” veidošanās un izteiksmīgās emocijas, kuras pauž izrādes stāstu.
Tava mīļākā atmiņu aina no Latvju zīmēs rotāties filmēšanas procesa?
ELZA: Tas ir viss gatavošanās process. Īpaši atmiņā iespiedies mēģinājums, kad Dagmāra parādīja uzmetumu, kā izskatīsies deja “Saule Auda Audekliņu”, kas bija mūsu pirmā deja, ko filmējām, un parādījās pirmā nojausma kā tas viss kopā izskatīsies. Protams, arī nekas nepārspēs sajūtu, kad pirmizrādē pirmo reizi sevi ieraudzīju uz lielā ekrāna! To gandarījuma sajūtu, ka man ir bijusi iespēja būt mazai daļiņai no šī brīnišķīgā projekta.
IEVA K.: Mana mīļākā lieta no filmēšanās droši vien ir tas, ko nofilmētajā neredz jeb – aizkadri, jo tajā visā bija tiiik daudz nianšu, par ko bija rūpīgi domāts, sākot ar to sistēmu jostu palaišanai īstajā brīdī (un tad vēl bija tieši tajā pašā brīdī tās jostas tā organiski jāsaķer), beidzot ar lapu pūtēju, kas mums taisīja it kā tādu saltu ziemas vēju. Aizkadru inventāra un asistentu spēks ir vienkārši neizmērojams, un tur jau visa tā maģija!
ELVIS: Es pat vienu konkrētu nevaru nosaukt, man viss gatavošanās un filmēšanas process ir tādā vienā krāsainā virpulī. Tas bija tik ļoti kaut kas ārpus ierastā, vēl jo vairāk ņemot vērā arī visu, kas tobrīd notika pasaulē. Katra diena “zaļajā studijā” bija pilnīgi citādāka, vienā dienā jāmet “ritentiņi” dejas “Kas zied Jāņu naksniņā” finālā, otrā jādejo biezā, pūkainā mētelī, ar pižiku galvā un vēl jānotur līdzsvars uz koka bluķīšiem. Tad, protams, “Mēnestiņis Gaismiņai”, kur jādejo ar apmetni mugurā, cilindru galvā (citreiz rokās) un garo trejdeksni. Katra diena bija pilnīgi kaut kas cits un tas viss radošums un visas pozitīvās emocijas, kas caurstrāvoja visu šo projektu ir diezgan grūti aprakstāmas, tas bija kaut kas ko vajadzēja piedzīvot!
Kas bija lielākais izaicinājums, filmējoties šajā projektā?
BEATE: Katrs jaunais, Dagmāras piedāvātais projekts ir mazliet lēciens nezināmajā, tas arī ir tas izaicinošākais. Noticēt, ka no tā visas ZOOMa, no dejosānas pa vienam, no filmēšanās pa vienam, tikai galvā iztēlojoties, ka blakus ir vēl citi dejotāji, ka no tā patiešām kaut kas var sanākt! Tas arī bija lielākais izaicinājums. Uzticēties idejai. Saka jau, ka katram laikam savs skaistums. Mēs ar šo projektu šo teicienu laikam pacēlām jaunā dimensijā!
ELVIS: Tā īsti nekas nebija, lai teiktu, ka, jā, tas bija grūti. Mēs ļoti daudz gatavojāmies šim, ilgi mēģinājumi, līdz sīkumam atsrādātas kustības.Protams, noturēties kadrā dejojot, paspēt uzkāpt un nokāpt no trepēm, lēkāšana pa bluķīšiem – šos visus varētu likt pie “grūtāk nekā no malas izskatā”. Varbūt tikai sadzīvot ar karstumu vasaras ļoooti karstajās dienās bija grūti, jo tieši iekrita “Sniega mātes” filmēšana kažokā!
Cik reizes biji uz kino un izrādi noskatījies?
DAGMĀRA: Kādas 500 noteikti!
BEATE: Noskatījos trīsreiz. Bet katru reizi nepameta sajūta, ka daudzas lietas redzu pirmoreiz!
ELVIS: Es laikam 2 reizes noskatījos izrādi – pirmo reizi pirmizrādē un vēlāk bijām ar draugiem. Žēl, ka neaizgāju vēl kādu reizi!
Kuru no LZR dejām Tev gribētos paturēt un dejot vēl un vēl?
ARVIS: Viennozīmīgi – “Mēnestiņis gaismiņai” !
GINTS: Es atceros, ka forša mūzika un iespaidīgi specafekti bija dejai “Pērkons brauca pār debesi”. Vektors gan to nedejoja, taču no tām, ko dejojām – “Sniega māte”. Doma un noskaņa liekas forša, interesanti, kā tāda ar visiem atribūtem izskatītos uz skatuves!
LELDE: Manuprāt, “Saule auda audekliņu” – skaisti, vijīgi. Dejotājām piestāv tā!
LAUMA: Kustību ziņā man patika dejot “Sniega māti”. Gan jau mūzikas dēļ, bet atceros, ka vienmēr bija tāda laba spēka pieplūduma pēcgarša. Un “Ūsiņš jāja pieguļā” kustības man no sākuma ļoooti patika un likās manā stilā – kaut kas mīlīgs un citādi jautrāks. Tā bija forša sajūta, tiešām deja kā festivāls!
Neaizmirsti nobalstot!
Es miera dzīves nepazīstu kopš sapinos ar Vektoru!